Tā runāja Zaratustra, Nīče

• “Man apnikusi mana gudrība kā bitei, kura medus par daudz sakrājusies; man vajadzīgas rokas, kas pēc manis stieptos.”

• “Kas ir mana taisnība! Es neredzu, ka es būtu kvēle un ogle. Bet taisnais ir kvēle un ogle!”

• “„Mēs esam atraduši laimi,” saka pēdējais cilvēks un blisina acis.
  Viņi ir atstājuši apgabalus, kur bij auksti dzīvot, jo vajadzīgs ir siltums. Viņi mīl vēl savu kaimiņu un berzējas gar to, jo vajadzīgs ir siltums.
  Kļūt slimam un būt aizdomīgam, to viņi uzskata par grēku: jāstaigā uzmanīgi. Ģeķis, kas vēl uz akmeņiem vai cilvēkiem klūp!
  Lāgu lāgiem drusciņ indes, lai patīkamāk sapņotu. Un pēdīgi daudz indes, lai patīkami nomirtu.
  Vēl strādā, jo darbs ir laika kavēklis. Bet gādā, ka šis laika kavēklis nenogurdinātu.
  Vairs nekļūst ne nabags, ne bagāts, jo viens, kā otrs tikai apgrūtina. Kas gribēs vēl valdīt? Kas vēl paklausīt? Viens kā otrs tikai apgrūtina.
  Neviena gana un neviena ganāmā pulka! Katrs vēlas, lai viss būtu līdzīgs un visi ir līdzīgi: kas citādi jūt, iet labprātīgi ārprātīgo namā.
  “Citkārt bij visa pasaule prātā jukusi,” – saka smalkākie no viņiem un blisina acis.
  Ir gudri un zina visu, kas noticis: tādēļ nav gala zobgalībai. Paķildojas vēl, bet izlīgst drīz – jo tas maitā māgu.
  Savs prieciņš ir dienu un savs prieciņš nakti, bet veselība tiek cienīta.
  „Mēs esam atraduši laimi,” – saka pēdējie cilvēki un blisina acis.”

• “Raugi šos labos un taisnos! Ko ienīst viņi visvairāk? To, kas sadauza viņu vērtību galdiņus, dauzītāju, noziedznieku – bet tas ir tas, kas rada.”

• “Es gribētu būt gudrāks! Es gribētu būt caur caurim gudrs, līdzīgi manai čūskai!
  Bet, tā kā tas, ko lūdzu, nav iespējams, tad es lūdzu, kaut mans lepnums ietu allaž roku rokā ar manu gudrību!
  Un, kad mani kādreiz mana gudrība atstās – ak, viņai tīk allaž aizlaisties! – lai tad mans lepnums lido līdz manam bezprātam!”

• “Tā nav nieka māksla – gulēt: priekš tam vajadzīgs būt bijušam cauru dienu nomodā.
  Desmit reizes par dienu tev vajaga sevi pašu pārvarēt – tas rada labu nogurumu un ir magones dvēselei.
  Desmit reizes vajaga tev atkal ar sevi pašu izlīdzināties; jo pārvarai ir rūgtums, un slikti guļ, kas nav izlīdzinājies.
  Desmit patiesību vajaga tev par dienu atrast, citādi tu pat nakti meklēsi pēc patiesības un tava dvēsele paliks izsalkusi.
  Desmit reizes tev vajaga par dienu smieties un jautram būt, citādi pa nakti traucēs tevi vēders, šis bēdu tēvs.
  Maz ir, kas to zina, bet vajaga būt ar visiem tikumiem, lai labi gulētu. Vai es iešu dot nepatiesu liecību? Vai es iešu pārkāpt laulību?
  Vai es iešu iekārot sava tuvākā kalponi? Viss tas nesader ar labu miegu.
  Un pat ja kādam ir visi tikumi, tad vajaga vēl kaut ko mācēt – mācēt šos tikumus īstā laikā nosūtīt pie miera.
  Lai viņi neķīvējas savā starpā, šie rātnie skuķīši! Un tevis dēļ, tu nelaimīgais!
  Miers lai būtu ar dievību un tuvāku – to prasa labs miegs. Un miers pat ar tuvāka velnu! Citādi viņš nakti staigās pie tevis apkārt.
  Godā priekšniecību un esi paklausīgs pat līkai priekšniecībai! To paģēr labais miers. Ko es varu darīt, ka varai labpatīk iet ar līkām kājām?
  To es uzteikšu arvien par to labāko ganu, kas savas avis ved uz zaļām ganībām – tā tas saderas ar labu miegu.
  Daudz goda es negribu, nedz lielas mantas – tas iekairina aknas. Bet nav lāga miega, kad nav labas slavas un mazumiņa mantas.
  Maza sabiedrībiņa man mīļāka nekā ļauna, bet tai jāierodas un jāiet prom īstā laikā.
  Ļoti patīkami ir arī man garā nabagie – viņi veicina miegu. Svētīgi ir tie, – sevišķi tad, kad tiem allaž to dod, kas tiem nākas.
  Tā paiet diena tam, kas ir tikumīgs. Un, kad nu pienāk nakts, tad es gan piesargos miegu aicināt! Viņš negrib, ka to aicina, šis miegs, kas ir visu tikumu kungs!
  Bet es pārdomāju, ko pa dienu esmu darījis un domājis. Atgremodams pacietīgi kā govs, es sev jautāju: kādi taču bija tavi desmit pārvarējumi?
  Un kādi bija tie desmit izlīdzinājumies un tās desmit patiesības, un tie desmit smiekli, kuriem sirds pamielojās?
  Tā apcerot un apsverot četrdesmit domas, piepeši uzbrūk man miegs, šis neaicinātais, šis visu tikumu kungs.
  Miegs aizskar man acis, un tās top smagas. Miegs aizskar man muti, un tā paliek vaļā.
  Patiesi, uz mīkstām zolēm viņš nāk pie manis, šis mīļākais no visiem zagļiem un nozog man manas domas, un kā muļķis es palieku stāvam, kā šī kancele.
  Bet neba ilgi palieku tā stāvam – turpat esmu jau ar’ iemidzis.”

• “Reiz bija tev kaislības, un tu sauci tās par ļaunām. Bet tagad tev ir tikai tavi tikumi: tie izauguši no tavām kaislībām.”

• “Aizvien mīlestībā ir drusciņ ārprātības. Bet ir arī aizvien drusciņ prāta ārprātībā.”

• “Jūs sakāt man: „Dzīve grūti panesama.” Bet kam jums ir pirms pusdienas jūsu lepnums un vakarā jūsu padevība?
  Dzīve ir grūti panesama – bet tad neesiet taču tik vārīgi. Mēs visi esam smuki nastu nesēji ēzeļi un ēzeļmātes.”

• “Es esmu mācījies iet – no tā laika es neliedzos arī skriet. Es esmu mācījies lidot – no tā laika es negribu, ka mani pagrūž, lai tiktu no vietas.”

• “Ja es gribētu šo koku savām rokām pakratīt, tad tas man nebūtu iespējams.
  Bet vējš, kuru mēs neredzam, tas moka un loka viņu, kurp gribēdams. Mēs topam visbriesmīgāk locīti un mocīti no neredzamām rokām.”

• “”Kas ir labs?” jūs jautājat. Drošsirdīgam būt ir labs. Lai mazās meitenes runā: “Labs ir tas, kas reizē ir skaists un aizgrābjošs.””

• “Kamēr cilvēce pastāv, cilvēks par maz ir priecājies: vienīgi tas, mani brāļi, ir mūsu pirmdzimtais grēks!
  Un, kad mes labāk iemācīsimies priecāties, tad mes labāk atradināsimies citus sāpināt un sāpes izdomāt.”

• “”Brīve,” rūcat labprāt jūs visi, bet es esmu atradinājies ticēt “lielajiem notikumiem”, tiklīdz ap viņiem ir daudz rūkoņas un dūmu.
  Un tici man, draugs ellestraci! Tie lielākie notikumi, – nav vis mūsu diktākie, bet klusākie brīži.
  Nevis ap jauna trokšņa izdomātajiem: ap jaunu vērtību atradējiem griežas pasaule – nedzirdami griežas tā.
  Un atzīsties tikai! Maz kas vienumēr bija noticis, kad tavs troksnis un dūmi izgaisa. Kas ir no tam, ka kāda pilsēta pārvērtusies mūmijā un kāda statuja guļ dubļos!”

• “Tie klusākie vārdi ir tie, kas nes vētru. Domas, kas nāk dūju kājām, virza pasauli.”

• “Es esmu ceļinieks un kalnā kāpējs, sacīja viņš savā sirdī, līdzenumi nav pa manam prātam, un liekas: es ilgi nespētu mierā nosēdēt.
  Un lai ar’ man vēl, kā liktenis un piedzīvojums, nāktu kas nākdams, tas viss būs tikai ceļa gaita un kalnā kāpšana, jo galu galā taču piedzīvo tikai sevi pašu.”

• “Un patiesi, tas nav bauslis šai dienai un rītdienai – mācīties sevi mīlēt. Drīzāk no visām mākslām šī ir tā smalkākā, viltīgākā, beidzamākā un pacie­tīgākā.”

• “Un mēs, mēs nesam uzticīgi to, ko mums dod līdz, uz cietiem kamiešiem un pār tuksnesīgiem kalniem! Un, kad mēs svīstam, tad mums saka: “Jā, dzīve ir grūti panesama!” Bet tikai cilvēks ir sev pašam grūti panesams! Tas tādēļ, ka viņš nes pārāk daudz lieka uz saviem kamiešiem. Līdzīgi kamielim, viņš nometas ceļos un ļaujas, lai to labi apkrauj nastām. Sevišķi stiprais, izturīgais cilvēks, kam piemīt godbijība: par daudz lieku, smagu vārdu un vērtību viņš sev uzkraujas, – un nu dzīve liekas viņam tuksnesis!”

• “Bet tā ir mana mācība: kas grib iemācīties lidot, tam vispirms jāiemācās stāvēt un staigāt, un skraidīt, un kāpaļāt, un dejot, – ar lidošanu nevar lido­šanu iemācīties!”

• “”Tas – ir nu mans ceļš, – bet kur ir jūsējs?” – tā atbildēju es tiem, kuri man “pēc ceļa” taujāja. Jo tā ceļa – tā nav!”

• “Neviens to vēl nezina, kas labs un kas ļauns, – ja viņš pats nava tas, – kas rada!”

• “Pastāv vecu vecā bezprātība, to sauc par “labo” un “ļauno”. Ap pareģiem un zvaigžņu tulkiem griezās līdz šim šis bezprātības rats. Reiz ticēja pareģiem un zvaigžņu tulkiem: un tādēļ ticēja: “Viss ir nolikts: tev būs, jo tā vajag!” Pēc tam atkal tapa neticīgi pret visiem pareģiem un zvaigžņu tulkiem: un tādēļ ticēja: “Viss ir brīv: tu vari, jo tu gribi!” Ak, mani brāļi, par zvaigznēm un nākotni ir līdz šim tikai iedomājušies, nevis zinājuši: un tādēļ arī par labo un ļauno ir līdz šim tikai iedomājušies, nevis zinājuši.”

• “”Tev nebūs laupīt! Tev nebūs nonāvēt!” – tādus vārdus reiz turēja par svētiem; viņu priekšā nolieca ceļus un galvas un novilka kurpes. Bet es jums jautāju: kad gan pasaulē ir bijuši lielāki laupītāji un nonāvētāji, kā tad, kad šie vārdi bij sevišķi svēti?”

• “Pasaule līdzinās cil­vēkam tai ziņā, ka arī tai ir pakaļpuse.”

• “Tas vismazākais taisni, visklusākais, visvieglākais, kādas ķirzakas pačabējumiņš, kādas dzesmas uzpūtumiņš, kādas ēnas pārlidojumiņš, kāds acumirklītis – kāds mazumiņš iztaisa to vislielāko laimi.”

• “Ja gribat augšup tikt, tad ņemiet talkā paša kājas! Neliecieties augšup nesties, nesēstieties uz svešām mugurām un galvām!
  Bet vai tu uzkāpi zirgam mugurā? Vai tu jāj nu žigli augšup, uz savu mērķi? Labi, mans draugs! Bet tava klibā kāja ar’ sēž zirgam mugurā!
  Kad tu pie sava mērķa kļūsi, kad tu no sava zirga lēksi: savā augstumā taisni, tu augstāko cilvēk, – paklupsi!”

• “Kas bijis še virs zemes līdz šim tas lielākais grēks? Vai tas nav bijis tā vārds, kurš sacīja: “Vai tiem, kas te smejas!”
  Vai pats viņš virs zemes neatrada nekāda iemesla smieties? Nu tad viņš ir tikai slikti meklējis. Pat bērns atrod še vēl iemeslus.”